Pēdējā laikā saasinājies šis jautājums, šķiet, lielākai sabiedrības daļai.. Un tieši tai, kas ir jauna, aktīva, hm.. maksātspējīga – vārdu sakot, progresīvākai un perspektīvākai mūsu mazās valstiņas daļai.

Palikt vai nepalikt? Latvija vai Īrija? Lielbritānija? Var būt Spānija? Tur vismaz siltāk..

Šādas domas rodas nepārprotami, apdomājot gan politisko krīzi, jezgu valdībā, inflāciju, gan arī pēdējās ziņas par to, ka turpmāk visus astoņpadsmitgadīgos, redz, bez viņu piekrišanas ieskaitīšot bruņoto spēku rezervē.

Kādas vērtības var sniegt man šī valsts? Jau tā daudzi ir aizbraukuši, var būt arī man pievienoties viņiem? Pavisam noteikti šis jautājums ir apciemojis teju vai katra jauna cilvēka, kas uzsāk savas gaitas skarbajā Latvijas realitātē, prātu.

Bet ja tā visu noliek uz svariem, ja tā visu riktīgi apdomā, tad nemaz nav tik traki. Ir bijuši grūti laiki mūsu senčiem pirms daudziem gadsimtiem, nav bijis viegli pirms dažiem gadu desmitiem, grūti un smagi laiki ir cilvēkiem daudzviet pasaulē arī šodien – jāpateicas Dievam par to, ko Viņš dod, tas jau ir daudz! Un, galu galā, dzīve taču turpinās!

Pēc vakar Turībā notikušās Jāko Lehtonena lekcijas par Latviju kā brendu, par valsts imidža nozīmi nācijas mārketingā, gribās tikai ar optimismu raudzīties nākotnē un ticēt, ka tikai mēs – visi kopā – spēsim padarīt mūsu dzīvi labāku, gan sev pašiem, gan mūsu bērnu mazbērniem. Un bēgšana prom lai paliek viena no gļēvuļu opcijām.